Dienvidkurzemes prokuratūras prokurore Elīna Mengote šā gada
janvārī nosūtījusi Kurzemes rajona tiesai piekritīgu “krimināllietu
Nr.11261006317 Valentīna Kokaļa apsūdzībā viena noziedzīga
nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 275. panta otrās daļas un
viena noziedzīga nodarījuma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 15. panta
ceturtās daļas un 177. panta trešās daļas izskatīšanai pēc
būtības.” Krimināllietas apjoms - četri sējumi, katrā aptuveni 250
lpp..
Krimināllikuma 275. panta otrā daļa paredz cietumsodu līdz četriem
gadiem par dokumenta, zīmoga un spiedoga viltošanu un viltota
dokumenta, zīmoga un spiedoga realizēšanu un izmantošanu, 177.
panta trešā daļa paredz cietumsodu līdz desmit gadiem par krāpšanu,
ja tā izdarīta lielā apmērā, vai ja to izdarījusi organizēta
grupa.
Apsūdzībā minētā 15. panta ceturtā daļā teikts, ka “par nozieguma
mēģinājumu atzīstama apzināta darbība (bezdarbība), kas tieši
vērsta uz tīšu tā izdarīšanu, ja noziegums nav izdarīts līdz galam
no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.”
Tiesu portālā redzams, ka V. Kokaļa krimināllieta iedalīta
Kurzemes rajona tiesai Saldū tiesnesei Ilzei Apsei un lietvedībā tā
pieņemta šā gada 15 februārī.
Par cietušo krimināllietā atzīta SIA “Ēdoles druvas”. “Firmas.lv”
datu bāze liecina, ka šis uzņēmums nodarbojas ar lopkopību un
zirgkopību, tam ir daudz līdzīpašnieku, bet vairāk nekā 90%
kapitāla pieder divām fiziskām personām, kas attiecīgi ir arī
patiesā labuma guvēji.
No publiskiem avotiem zināms, ka V. Kokaļa supermāja un citi
īpašumi atrodas Ēdolē.
Savukārt t.s. Lemberga lietā V. Kokalis atzīts par cietušo, jo
2008. gadā sāka apgalvot, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs 1993.
gada rudenī no V. Kokaļa (viņš tobrīd bija “Ventspils naftas”
galvenais jurists un vēlāk arī valsts akciju sabiedrības “Ventspils
nafta” valdes loceklis) esot izspiedis 5% SIA “Puses” kapitāla
daļu.
Pirms 2008. gada pratināts prokuratūrā V. Kokalis neko par kapitāla
daļu izspiešanu nestāstīja.
Tiesas izmeklēšanā ar šīs versijas nostiprināšanu V. Kokalim pārāk
spoži nevedās. Piemēram, viņa bijusī sieva Aija Kokale tiesā
stingri liecināja to pašu, ko liecina ieraksti Uzņēmumu reģistrā -
ka tobrīd SIA “Puses” daļas piederēja Aijai, nevis Valentīnam, un
no viņas, Aijas Kokales, neviens neko neizspieda. Kapitāla daļas
viņa vēlāk pārdevusi Mamertam Vaivadam. Tiesas zālē izskanēja
elementāra loģika - nevar izspiest to, kā nav.
Arī pats V. Kokalis liecināšanas gaitā radikāli mainīja savu
sakāmo, tādējādi prokuroru sarakstīto apsūdzību apgāžot arī no
savas puses. Proti, V. Kokalis sāka liecināt, ka A. Lembergs no
viņa izspiedis nevis 5% no SIA “Puses” kapitāla daļām (tā rakstīts
apsūdzībā) 5 latu nominālvērtībā, bet gan "5 procentus no “Pušu”
biznesa". Šis "Pušu bizness" bijis paslēpts ofšoros, kuru
nosaukumus V. Kokalis gan vairs neatceroties.
Tiesas zālē arī izskanēja, ka, neraugoties uz izspiešanu, septiņus
gadus A. Lembergs un V. Kokalis dzīvojuši labā draudzībā - dzēruši
konjaciņu, ēduši lašmaizītes, kopā gājuši medībās un pliki pirtī
sēdējuši uz lāvas.
2000. gadā abi sastrīdējušies - kā ierasts šādos gadījumos par
naudu, jo V. Kokalis ticis atcelts no SIA “LatRosTrans” valdes
locekļa amata, kas bija ne tikai labi apmaksāts, bet arī solīja
lielus papildu ienākumus. Kāpēc šajā tika vainots tieši A.
Lembergs? Arī nav īsti loģiski, jo SIA “LatRosTrans” (Latvijā
izvietoto naftas cauruļvadu pārvaldniece) īpašnieki, kas varēja
lemt par valdes locekļa iecelšanu vai atcelšanu, tolaik bija VAS
“Ventspils nafta” (66%) un varenais Krievijas naftas tranzīta
uzņēmums “Transņefteprodukt” (34%).
2008. gada pavasarī, acīmredzami prokuroru pamudināts, V. Kokalis
pēkšņi attapies: "Lembergs taču 1993. gadā no manis kapitāla daļas
izspieda!" Savukārt 2010. gadā tiesas zālē viņš sāka atcerēties
(faktiski ar tiesneses Irīnas Jansones jautājumiem piespiests pie
sienas), ka tās nemaz nebija kapitāla daļas, ko izspieda!
Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, Nra.lv
