Uzņēmēju Anriju Lembergu tiesa atzina par vainīgu viņam celtajās
apsūdzībās pēc Krimināllikuma 195. un 326. panta piespriežot
cietumsodu 2 gadus un vienu mēnesi konfiscējot mantu, atceļot
līdzšinējo drošības līdzekli tuvoties noteiktām personām.
Uzņēmēju Ansi Sormuli atzina par vainīgi apsūdzībās pēc
Krimināllikuma 164. un 195. panta piespriežot brīvības atņemšanu uz
2 gadiem konfiscējot mantu, atceļot līdz šim piemēroto drošības
līdzekli tuvoties noteiktām personām.
Tiesa lēma izbeigt pret Juriju Bezpalovu uzsākto kriminālprocesu
skarā ar noilgumu.
***
Par ko apsūdz?
Pamatapsūdzība Aivaram Lembergam ir par to, ka viņš 1993. - 1995.
gados esot izspiedis kā kukuli divu ārvalstu kompāniju akcijas un
divu Latvijā reģistrētu uzņēmumu kapitāla daļas no saviem
toreizējiem draugiem un biznesa partneriem - Aināra Gulbja,
Valentīna Kokaļa, Vladimira Krastiņa, kā arī no SIA “Man- Tess”,
kas tolaik piederēja Jūlijam Krūmiņam.
Par šo izspiešanu četri minētie miljonāri atcerējušies tikai 2008.
gadā, kaut gan pēc akciju un kapitāla daļu izspiešanas nākamo 15
gadu laikā (t.i., starp 1993. un 2008. gadiem) viņi ar A. Lembergu
gana draudzīgi sadzīvojuši ilgāku vai īsāku laiku - kopā ar ģimenēm
atpūtušies eksotiskās zemēs; sēdējuši pie viena galda, gājuši
medībās, slēguši lielus darījumus.
Jāatgādina arī, ka SIA “Man - Tess” mainījās īpašnieki, bet jaunie
īpašnieki veica padziļinātu auditu, kurš atklāja, ka SIA “Man -
Tess” 1995. gada sākumā SIA “LatTransnafta” kapitāla daļas nemaz
nepiederēja, jo tās nemaz nebija apmaksātas. Vai var izspiest to,
kas nemaz nepieder? SIA “Man -Tess” lūdza tai atcelt cietušā
statusu, tomēr tas netika darīts.
Bet kronis šai prāvai bija Jūlija Krūmiņa atziņas tiesā
pratināšanas laikā, ka viņš, Ainārs Gulbis un Arnolds Laksa
savulaik vērsušies prokuratūrā, sniedzot apsūdzošas liecības, lai
Aivars Lembergs nekļūtu par Ministru prezidentu! Pēc šīs atziņas
izskanēšanas tika darīts viss, lai Jūlijs Krūmiņš vairs klātienē
neparādītos t.s. Lemberga procesā liecību sniegšanai.
Tirdzniecības centra Tobago celtniecība
Nākamā un smagākā apsūdzība ir izvirzīta pēc 195. panta 3. daļas -
par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.
Lietas būtība. Vienai no it kā izspiestajām firmām - SIA
“LatTransnafta” - 1999.gadā parādījās ievērojami naudas līdzekļi,
kas tika izmaksāta SIA “LatTransnafta” kapitāla daļu īpašniekiem.
Ievērojama summa tika arī Anrijam Lembergam piederošajai, no Vitāla
Lejiņa mantotajai kompānijai “Kaywood”.
Šī nauda pakāpeniski vairāku gadu garumā tika ieguldīta Ventspils
tirdzniecības centra “Tobago” (šobrīd “Rimi”) celtniecībā.
Darījumus ar naudu par kuru tika uzcelts tirdzniecības centrs
“Tobago”, prokurors Juris Juriss traktē kā noziedzīgi iegūtu
līdzekļu legalizēšanu, skatoties uz šiem darījumiem caur 2005. gada
prizmu, kad Krimināllikumā tika iekļauta 195. panta 3. daļa.
Protams, galvenais ir tas, ka sākotnēji ir jābūt noziedzīgi
iegūtiem līdzekļiem, šajā gadījumā - tiesai jāatzīst, ka A.
Lembergs tiešām 1995. gada sākumā ir izspiedis SIA “LatTransnafta”
kapitāla daļas.
Kāpēc jādeklarē to, kas nepieder?
Aivaru Lembergu apsūdz arī par to, ka viņš savās valsts
amatpersonas deklarācijās par 2001. - 2007. gadiem nebija
deklarējis vairāk nekā 20 ārvalstu kompāniju kapitāla daļas un
akcijas.
Bet kāpēc viņam tās būtu jādeklarē, ja viņam tās nepieder?
Tās ir tās pašas akcijas un kapitāla daļas, kas ir “arestētā” un
Rudolfam Meroni glabāšanā “nodotā” “manta”. Ar to atšķirību, ka
virknē kompāniju “arestētas” tikušas “patiesā labuma guvēja
tiesības”, bet apsūdzībā rakstīts, ka A. Lembergam piederējušas jau
reālas akcijas un kapitāla daļas.
Par šo arestēto mantu tiesā skaidri un gaiši tika liecināts, ka tā
pieder nevis Aivaram, bet gan Anrijam un Līgai Lembergiem.
Par “labajiem lēmumiem” stāstīt nedrīkst
Aivars Lembergs apsūdzēts arī par to, ka kā valsts amatpersona -
Ventspils mērs un Ventspils brīvostas valdes priekšsēdētājs -
piedalījies apmēram 300 lēmumu pieņemšanā attiecībā uz uzņēmumiem,
kuros viņam un viņa bērniem varētu būt mantiskas intereses.
Kad Aivars Lembergs tiesā sāka liecināt par šiem lēmumiem,
prokurori otrreiz šā tiesas procesa laikā grozīja apsūdzību, jo
“faktiskie apstākļi” šajos lēmumos esot kļuvuši “vieglāki”. Neesot
šajos lēmumos A. Lemberga “mantiskās intereses”, tomēr esot
“personiskās intereses”.
Kad A. Lembergs turpināja liecināt, kas tie ir bijuši par lēmumiem,
tiesa viņu pārtrauca pat 100 reizes vienā tiesas sēdē, norādot, ka
viņam nav jāliecina, kas “tie par labiem lēmumiem”, kuru pieņemšanā
A. Lembergs piedalījies.
Termināla izbūve - kaitējums valsts varai?
A. Lembergs apsūdzēts arī pēc 318. panta 2. daļas par “dienesta
stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ja šīs darbības radījušas būtisku
kaitējumu valsts varai un pārvaldības kārtībai”.
Lietas būtība ir sekojoša. 1999. gadā pie varas nākušās Andra
Šķēles vadītās Tautas partijas finanšu ministrs Edmunds Krastiņš
atteicās dot valsts budžeta likumā iekļauto valsts galvojumu
kredītiem, kas bija paredzēti Ventspils brīvostas attīstībai -
konteineru termināla izbūvei. Bankas bez galvojuma tajos gados
kredītu nedeva pat tādai bagātai valsts struktūrai, kā Ventspils
brīvostas pārvalde.
Tad Anrijam Lembergam piederoša firma, riskējot, iemaksāja bankā
depozītu kā garantiju kredītiem, par kuriem reāli tika izbūvēts
konteineru termināls valstij piederošajā Ventspils ostā.
Tomēr par bankā noguldītu naudas depozītu procenti tiek izmaksāti
jebkurā gadījumā - vienalga, vai depozīts noguldīts vienkārši, lai
tikai nopelnītu depozīta procentus, vai noguldītājs uzņēmies ļoti
lielu risku, garantējot kredītus, par kuriem izbūvē svarīgu valsts
infrastruktūru. Lūk, tad šo depozīta procentu saņemšana esot
“dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana”, bet konteineru
termināla izbūve esot radījusi “būtisku kaitējumu valsts varai un
pārvaldības kārtībai”.
Ritums Rozenbergs, Uldis Dreiblats, Nra.lv
