Objekts ir, bet objekta nav
80. gadu sākumā Rīgā, blakus Daugavas stadionam tapa bobslejam
nozīmīgs objekts - starta estakāde ar ledu. Saldēšanas procesu
nodrošināja blakus esošā hokeja halle. Tā bija vieta, kur
bobslejistiem trenēt starta ieskrējienu - vienu no būtiskākajiem šī
sporta veida elementiem. Starta estakāde godam kalpoja līdz brīdim,
kad hokeja halle tika privatizēta un jaunie īpašnieki vairs nebija
ar mieru nodrošināt ledus uzturēšanu sev nepiederošā objektā.
90.gadu beigās, ieguldot privātos un atbalstītāju līdzekļus bijusī
ledus estakāde pārtapa par “sauso estakādi”, kā to mēdz dēvēt
vienkāršā valodā. Proti - estakāde bez ledus, bet ar speciālu
segumu un aprīkojumu, kas ļauj trenēties jebkurā laikā, ne tikai
ziemas periodā.
Līdz pat 2017. gadam estakādes ēkas uzlabošanā vai remontos tika
ieguldīti minimāli līdzekļi - nokrāsota kāda siena, nomainīta kāda
lampa, tomēr šī būve eksistēja un pildīja savu galveno funkciju -
nodrošināja treniņu apstākļus bobslejistiem. Nevienu nesatrauca
askētiskie apstākļi šajā ēkā, jo tāda veida treniņiem nav
nepieciešamas ne pulētas sienas, ne dārga elektronika. Tā nav
multifunkcionāla halle, kuras uzturēšanai būtu jātērē miljoni. Bet
tās konfigurācijas ļoti veiksmīgā ļauj sportistiem attīstīt tādas
bobsleja nianses kā starta ieskrējiens un kamanu izejas ātrums
trasē, būtībā - vissvarīgākās komponentes sacensībās.
Taču 2017. gadā bobslejisti tika nostādīti fakta priekšā -
estakādes vairs nav. Nē, fiziski jau ir - ēku neviens nav nojaucis
un arī estakādes konstrukcija joprojām ir uz vietas, taču lielajos
Daugavas stadiona rekonstrukcijas plānos un Excel tabulās iepriekš
plānotie līdzekļi estakādes atjaunošanai un uzturēšanai vienkārši
pazuda. Vēl vairāk - pati ēka tā gada vasarā tika aizkrauta ar
būvnieku vagoniņiem, bet iekštelpas pārvērtās par noliktavu. Līdz
pat šai dienai neviens no atbildīgajiem ierēdņiem mums nav
atbildējis, kad un vai estakāde darbu atsāks vai arī taps jauna
estakāde citā vietā. Iespējams, kādās tabulās tas ir iekļauts, bet
līdz sportistiem šāda informācija nav nonākusi.
Varam eksistēt, bet ne attīstīties
Bobslejs ir sekundes simtdaļu sporta veids. Svarīgs ir viss - gan
fiziskā sagatavotība, gan kamanu iestumšanas smalkumi, gan pilota
meistarība trasē. Vienu no šiem elementiem “izraujot saknē”,
kopējais rezultāts nekad nebūs izcils. Publika ir pieradusi, ka
Latvijas bobsleja divnieki un četrinieki allaž ir sacensību tabulu
augšgalā. Katrs rezultāts, kas mazāks par “izcili” (lasi -
pjedestālu), jau tiek uzskatīts par sliktu un meklēti iemesli. Tālu
nav jāmeklē - te vien no tiem ir - mums vairs nav iespēju, īpaši
četriniekiem, trenēties starta estakādē.
Latvijā ir bobslejam, skeletonam un kamaniņām paredzēta starta
estakāde ar ledu - Siguldā, blakus bobsleja un kamaniņu trasei.
Taču tā nav piemērota pilnvērtīgiem bobslejistu treniņiem, bet ir
atbilstoša un ļoti noderīga gan kamaniņām, gan skeletonam.
Rezultāts - bobsleja četrinieki gan braukšanu, gan starta
ieskrējienu var pilnvērtīgi trenēt tikai trasēs ārpus Latvijas,
kas, protams, ir papildus izmaksas. Šogad COVID-19 dēļ došanās uz
ārzemēm ir ļoti ierobežota, kādēļ četrinieku komandas būtībā uz
sacensībām devās bez pilnvērtīgiem treniņiem - ieradās un devās
kaujā. Sanāk absurda situācija - sportisti varētu ierobežotajos
ceļošanas apstākļos daudz laika veltīt “sausajiem” treniņiem, tai
skaitā starta estakādē, bet mēs to nevaram, jo, kā jau minēju -
starta estakāde Daugavas stadiona kompleksā ir, bet nav.
Šādā situācijā visai skeptiski skatos uz turpmāko bobsleja
attīstību Latvijā. Bez pilnvērtīgiem treniņu apstākļiem mēs varam
eksistēt, bet ne attīstīties. Un, kamēr ministriju un citos
gaiteņos klejo tabulas un plāni, mēs pamazām ejam uz to, ka
zaudējam veselu bobsleja paaudzi. Nebūs rezultātu - nebūs
motivācijas jauniešiem iesaistīties sportā. Nebūs jauniešu - sporta
veids beigsies. Un ātrāk, nekā mēs to varam iedomāties.
Nav vajadzīgi miljoni, bet gan vēlme saskatīt mežu aiz kokiem
Bobsleja “karaļiem” vāciešiem ir astoņas starta estakādes. Tikai
statistika. Mums nevajag astoņas, mums pietiktu ar vienu. Turklāt,
kā jau minēju, tai nav jābūt multifunkcionālai hallei, kuras
būvniecība izmaksātu miljonus. Ir vajadzīga pati estakāde, segums
un jumts virs galvas, lai varam trenēties arī sliktos laika
apstākļos. Un apgaismojums tumšajā laikā. Tieši tik vienkārši.
Estakāde nav nekāds monstrozs objekts, kam tagad jāmeklē jauna
celtniecības vieta, jābūvē apkārt infrastruktūra utt. Tai ir jābūt
kā vienam elementam kopējā, lielā sporta kompleksā, par kādu
veidojas tas pats Daugavas stadions.
Ja Daugavas stadiona teritorijā taps vieglatlētikas halle, tad
ideālā variantā ārpusē gar vienu sienu varētu izvietoties starta
estakāde. Tās uzturēšanas izmaksas ir minimālas, bet atdeve -
milzīga! Šāda vienota sporta infrastruktūra nodrošinātu ideālus
treniņa apstākļus kopumā - var trenēties hallē, var skriet
stadionā, var turpat uz vietas trenēties starta estakādē. Rīgā
piemērota vieta dzīvošanai un treniņiem līdz šim bijusi Nacionālās
sporta bāzes “Mežaparks” viesnīca, kurai blakus atrodas Latvijas
Olimpiskā vienība ar visiem ārstiem, fizioterapeitiem, procedūrām.
Nav nekur jābrauc, nav jātērē līdzekļi viesnīcu īrei, degvielai,
automašīnām. Nevajag pārprast - mums ļoti patīk Siguldā, bet
izmaksas par dzīvošanu Siguldā ir krietni augstākas, nekā tad, ja
trenējamies visi kopā Rīgā.
Diemžēl sporta nozares pārstāvju klauvēšana pie atbildīgo
amatpersonu durvīm netiek sadzirdēta. Ir grūti iet un cīnīties par
lietām, kas šķiet pašsaprotamas un elementāras - normāls treniņu
process olimpiskajam sporta veidam. Pašlaik ir sajūta, ka
atbildīgie redz tikai kokus, tas ir - izmaksas estakādes
izveidošanai (atjaunošanai), bet neredz mežu - olimpisko sporta
veidu un tā turpmāku attīstību Latvijā.
Sandis Prūsis, Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris;
Nra.lv
